Personīgā informācija
Dzimis: 1853. gada 2. septembrī Rīgā
Miris: 1932. gada 4. aprīlī (78 gadi) Leipcigā, Vācijā
Tautība: Vācbaltietis
Zinātniskā darbība
Zinātne: Ķīmija
Studenti: Pauls Valdens, Valters Nernsts
Sasniegumi un atklājumi: Ostvalda atšķaidīšanas likums, Ostvalda proces, mola jēdziens
Apbalvojumi: Nobela prēmija Ķīmijā (1909.gadā)
Vilhelms Ostvalds (vācu: Wilhelm Ostwald; 1853. gada 2. septembris — 1932. gada 4. aprīlis) bija vācbaltiešu ķīmiķis, filozofs, studentu korporācijas Fraternitas Rigensis filistrs. Viņš ir vienīgais Latvijā dzimušais un strādājušais Nobela prēmijas laureāts (1909.), kas to saņēma par pētījumiem ar katalīzi, ķīmisko līdzsvaru, ķīmiskās reakcijas ātrumu.
Biogrāfija
Dzimis 1853. gadā Rīgā mucinieku meistara Gotfrīda Vilhelma Ostvalda (1824. — 1903.) un viņa sievas Elizabetes Leiķeles (1824. — 1903.) ģimenē. Viņa vecākais brālis Eižens Ostvalds bija mežzinātnieks, Latvijas Universitātes docents (1920.). Mācījies Rīgas reālģimnāzijā (1864.-71.). Studējis ķīmiju Tartu Universitātē (1872.-1875.), pēc tam strādājis par asistentu Fizikas institūtā, tad Ķīmijas institūtā, kur aizstāvējis disertāciju (1878.) un ticis habilitēts (1880.). Jau šajā periodā izcēlies ar savām unikālajām prāta spējām un prasmi jaunas aparatūras izgudrošanā, 1877. gadā izveidojot piknometru - ierīci šķidruma blīvuma mērīšanai. Tolaik Tērbatas universitātē nebija pārstāvēta sintētiskā ķīmija, kas bija vadošā ķīmijas zinātne gandrīz visās Eiropas universitātēs. Tāpēc Ostvalds pievērsās fizikālajai ķīmijai, pētot skābju un bāzu savstarpējās neitralizācijas likumus. Strādājis par privātdocentu Tartu universitātes Ķīmijas institūtā (1880.-1881.) un par ķīmijas profesoru Rīgas politehnikumā (1881.-1887.). Eksperimentu veikšanai izgatavojis jaunu mēraparatūru — termostatu, reostatu un viskozimetru.
1896. gadā Rīgas Politehnikumu pārveidoja par Rīgas Politehnisko institūtu ar obligātu krievu valodas lietošanu (vispārējās Krievijas impērijas rusifikācijas politikas ietvaros). Tas padarīja zinātnieka darbu tur praktiski neiespējamu, jo Ostvalds krievu valodu prata vāji (ģimnāziju beidzot, viņam bija bijis pēceksāmens šajā valodā). Arī kļūt par profesoru kādā no Iekškrievijas universitātēm viņš uzskatīja priekš sevis par neiespējamu (1885. gadā Ostvalds izstājās no Krievu Ķīmijas un fizikas biedrības, kur bija iekļuvis ar D. Mendeļejeva un A. Butļerova ieteikumu). 1887. gadā Leipcigas universitātē bija atbrīvojusies fizikālās ķīmijas profesūra, vienīgā fizikālās ķīmijas oficiālā profesūra (tāda Vācijā pastāvēja kopš 1872. gada Leipcigā) - katedru piedāvāja 34 gadus vecajam Vilhelmam Ostvaldam.
Apprecējies 1880. gadā, piecu bērnu tēvs. 1887. gadā pārcēlies uz dzīvi Vācijā, kur līdz 1906. gadam strādājis par ķīmijas profesoru Leipcigas universitātē. Pēc tam priekšlaicīgi emeritējies 53 gadu vecumā un atlikušo mūža daļu nodevies saviem vaļaspriekiem un filozofisko uzskatu attīstīšanai. Ostvalds bija kaislīgs gleznotājs, šim nolūkam viņš pats gatavoja krāsas un izstrādāja oriģinālu krāsu teoriju, kas ietekmējusi tādu gleznotāju kā Paula Klē un Pita Mondriāna uzskatus.
1911. gadā Ostvalds tika uzņemts Leipcigas brīvmūrnieku ložā "Zu den drei Ringen", vēlāk viņš kļuva par lielložas "Zur aufgehenden Sonne" lielmeistara vietnieku, no 1914. gada par goda lielmeistaru.
2003. gada 1. augustā Rīgā tika nodibināta Ostvalda vidusskola.
Zinātniskā darbība
Laikā, kad Ostvalds strādāja par ķīmijas profesoru Rīgā, par elektrolītu struktūru un disociācijas procesiem bija visai miglains priekšstats. Lai pārbaudītu savas hipotēzes, viņš izveidoja savu pētnieku komandu, uzaicinot uz Rīgu tolaik nepazīstamo zviedru ķīmiķi Svanti Arēniusu (Svante Arrhenius) un iesaistot darbā studentu Paulu Valdenu. Abi sekoja viņam līdzi uz Leipcigu, kur viņu panākumi drīz vien vainagojās ar pasaules slavu. Vilhelms Ostvalds kopā ar saviem līdzstrādniekiem izveidoja moderno fizikālo ķīmiju. Kā galvenie atklājumi ir uzskatāmi darbi par katalīzi, ķīmisko līdzsvaru, ķīmiskās reakcijas ātrumu. Viņa Tartu un Rīgas perioda pētījumi šķīšanas teorijā noveda pie "Ostvalda atšķaidīšanas likuma" (Ostwaldsche Verdünnungsgesetz) postulēšanas 1888. gadā. Ap 1900. gadu Ostvalds ieviesis ķīmijā jēdzienu mols, lai apzīmētu katras vielas molekulāro svaru. 1902. gadā viņš patentēja slāpekļskābes iegūšanai izmantojamo "Ostvalda procesu", kas vēlāk kalpoja par pamatu mākslīgā mēslojuma un sprāgstvielu ražošanai.
Galvenie darbi
- Volumenchemische Studien über Affinität (1877)
- Lehrbuch der Allgemeinen Chemie (1884)
- Grundriss der Allgemeinen Chemie (1889)
- Hand- und Hilfsbuch zur Ausführung physikalisch-chemischer Messungen (1893)
- Zeitschrift für physikalische Chemie, Stöchiometrie und Verwandtschaftslehre (1887-1937)
- Ostvalds ir radījis arī savu dabas filozofijas mācību, kuras attīstīšanai viņš izdeva žurnālu "Annalen der Naturphilosophie" (1901-1921).